Pēc Pirmā pasaules kara beigām kara objekti nonāca Latvijas valdības pārvaldībā, kas centās no tā iegūt kādu materiālo labumu. Izsolē Rīgas dirižabļu angārus nopirka Rīgas dome, lai varētu tos izmantot Rīgas Centrāltirgus būvniecībai. 1922. gada 28. decembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu par centrālā pilsētas pārtikas tirgus ierīkošanu un celtniecību. Sākotnēji cepelīnu angārus bija domāts atstāt to sākotnējos izmēros – 37,4 metru augstumā, 47,2 metru platumā un 240 metru garumā, bet lielais augstums radītu pārāk lielas temperatūras svārstības, trūktu nepieciešamā aprīkojuma tik liela tilpuma ēkas apsildīšanai. Tādēļ tika nolemts izmantot tikai angāru augšējās daļas, pašas celtnes ceļot no mūra un dzelzsbetona.
Dirižabļu ēra Latvijā bija ļoti īsa, jo dirižabļi bija ļoti nedrošs pārvietošanās līdzeklis. Viss beidzās ar dirižabļa “Hindenburgs” katastrofu 1937. gadā.
Kas ir dirižablis? Lai dirižablis būtu vieglāk vadāms, tā korpuss ir garens, ir plūdlīnijas formas. Dirižabļiem parasti ir propelleru piedziņa. Dirižabļa korpuss piepildīts ar gāzi (parasti ūdeņradi vai hēliju, retāk metānu; ir arī dirižabļi, kuros cēlējspēku rada sakarsēts gaiss). Dirižabļa korpusam pievienota gondola pasažieru vai kravas pārvadāšanai. Dirižabļa spēka iekārta ir elektrodzinējs vai iekšdedzes dzinējs. Par dirižabļa izgudrotāju tiek uzskatīts franču inženieris Žans Menjē.
Cepelīnu angāri tika uzbūvēti ne tikai Vaiņodē. Pieci Rīgas Centrāltirgus paviljoni arī ir vācu dirižabļu angāri, kurus izmantoja Pirmā pasaules kara laikā. Vācijas armijai 1916. un 1917. gadā Vaiņodes rajonā bija tikai divi angāri. Tie tika būvēti šeit, jo šajā vietā kopš 1912. gada atradās kara aerodroms, kas tika uzcelts cariskās Krievijas laikā.
1914.g. vācu aviācijas zinātnieki Rietumkurzemes augstieni Vaiņodē izvēlējās par vislabvēlīgāko dirižabļu bāzes atrašanās vietu, ko vācu inženiera Emila Vebera vadībā sāka apbūvēt kara industrijas vajadzībām. 1916. Gadā tika pabeigta cepelīnu angāru „Valters” un „Valhalla” būvniecība, kur liels atbalsts bija vāciešu ierīkotajam dzelzceļa atzaram no stacijas līdz lidlaukam. Vaiņodes lidlauks kļuva par vērienīgu dirižabļu bāzi Eiropā. Pēc I Pasaules kara Latvijā izveidojās Aizsargu un Latvijas Aviācijas Klubi (LAK), kas pamudināja arī vaiņodniekus padomāt par iegūtā lidlauka turpmāko izmantošanu.
Pirmie dirižabļi Latvijā parādījās 20.gs. sākumā. Tie plaši tika izmantoti pasažieru pārvadāšanai un militārām vajadzībām. Cepelīnu milzīgā celtspēja deva iespējas lieltonnāžu aviobumbu pārvešanai un objektu bombardēšanu. Pirmā pasaules kara laikā no 1916. gada maija līdz 1917. gada decembrim Vaiņodē funkcionēja dirižabļu lidosta.
Šis lidonis pie debess juma parādījās 1852.g. Tādā veidā bija iespējams veikt lidojumus sev vēlamajā virzienā, sasniedzot ātrumu līdz pat 130 km/h. Lai gan šie baloni bija praktiski, jo varēja pārvadāt kravas, lidot tur, kur vajag, tiem bija arī savs gana liels mīnuss – šie baloni tika pildīti ar visvieglāko gāzi – ūdeņradi, kas mēdza aizdegties un visi, kuri piedalījās lidojumā, gāja bojā.
Pēc korpusa veida dirižabļus iedala mīkstajos dirižabļos (to korpuss pēc būtības ir īpašas formas gaisa balons), puscietajos un cietajos.
