1920. gada janvārī Latvijas armija, piepalīdzot arī Polijas armijai, uzsāka spēcīgu ofensīvu Latgalē, lai atbrīvotu to no lieliniekiem. Jau janvāra beigās tā nonāca līdz latviešu tautas etniskajām robežām austrumos un tika noslēgts pamiers. 1920. gada 11. augustā Rīgā starp Latviju un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku (KSFPR) tika noslēgts miera līgums (turpmāk tekstā – Miera līgums). Līguma 2. pantā bija noteikts, ka „Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts – tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.” Mūsdienās šim pantam ir milzīga nozīme, uzturot Latvijas viedokli par PSRS 1940. gadā veikto Latvijas okupāciju. Līguma 3. pantā bija sīki noteikta Latvijas – Krievijas robežlīnija, kura pantam pievienotajā kartē tika attēlota arī vizuāli.
Robežas Miera līgums noteica visumā pēc etnogrāfiskā principa. Garākajā posmā Latvijas – KSFPR robeža sakrita ar Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķu austrumu robežu, taču no Vitebskas guberņas Drisas apriņķa Latvijā tika ietilpināta teritorija uz ziemeļiem no Piedrujas Daugavas labajā krastā. Mūsdienās tur ir Krāslavas rajona Piedrujas, Indras un Robežnieku pagasti. Šīs teritorijas piederība Latvijai nekad nav apšaubīta. No Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa Latvijā tika ietilpināta Pitalovas (senās Abrenes) apkaime. Ir pamats domāt, ka liela daļa turienes iedzīvotāju bija pārkrievoti latvieši (latgalieši), kas gadsimtiem ilgi dzīvoja nošķirti no pārējās tautas. 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā viņi atradās Pleskavas, nevis Vitebskas guberņā kā pārējie latgalieši un bija pareizticīgie, nevis katoļi. Par spīti asimilācijas spiedienam vismaz daļa no viņiem vēl 20. gadsimta sākumā mājās runāja īpatnējā latgaliešu valodas izloksnē. Par latvisko cilmi liecina arī sādžu senie nosaukumi – Brenci, Drīzuļi, Druviņi, Krauļi, Liniņi, Pureņi, Sīmaņi, Skordi, Smaiļi, Staši, Stupāni, Suneva, Umernieši, Žogova, Žuguri u.c.
1925. gada 1. aprīlī no Ludzas apriņķa ziemeļu daļas izveidoja Jaunlatgales apriņķi ar centru Jaunlatgalē (bijušajā Pitalovā), kurai 1933. gadā piešķīra pilsētas tiesības. 1938. gada 1. aprīlī pilsētu un apriņķi pārsauca senlatviešu zemes vārdā par Abreni. Abrenes apriņķī ietilpstošos Kačanovas, Tolkovas un Višgorodas pagastus sadalīja un izveidoja Kacēnu, Upmalas, Linavas, Augšpils, Purvmalas un Gauru pagastus. Krievu valodas un tradīciju dominēšanas dēļ, pārkrievošanās process šajā teritorijā turpinājās arī tai esot Latvijas sastāvā. Stāvoklis mainījās tikai pēc Likuma par tautas izglītību pieņemšanu 1934. gadā, kad tika pastiprināta latviešu valodas mācīšana.
