Otrā gadsimta vidū Hanu dinastijas piektais valdnieks uzklausīja ieteikumu, pieņemot konfūcismu kā valsts ideoloģiju. Tikai vairākus gadsimtus pēc Konfūcija nāves viņa Ķīnas valdība bija ieņēmusi viņa ideālus, domas un uzskatus par sociālās un sabiedriskās kārtības organizēšanu valstī, kas iekļāva morālā rakstura izkopšanu, ģimenes pārvaldīšanu valsts pārvaldīšanu, iekļaujot miera un stabilitātes nodrošināšanu. Citu mācību pārvaldes idejas tika noraidītas. Ministru prezidents Hanu dinastijā bija Dong Zhongshu, slavens valdības pārstāvis, kurš ierosināja pieņemt konfūcismu valsts politiskajā pārvaldē pirmo reizi Ķīnas vēsturē. Konfūcisms neizsīkstoši saglabāja savu spēku un aktualitāti, jo pauda lojalitāti valdniekam, pakļaušanos vecākiem un nostiprināja valdnieka kā pašas sabiedrības centru. Tas arī ļāva cilvēkiem dzīvot mierā un labklājībā, jo šajā periodā Hanu dinastija izbaudīja stabilitāti četru gadsimtu garumā (206.g.p.m.ē. – 220.g.m.ē.). Vēlāk Konfūciju valdnieki uzskatīja gudro daudzās jo daudzās dinastijās. Konfūcisms kļuva par vadošo pamatu valdošajās Ķīnas dinastijās vairāk nekā 2000 gadu garumā.
12.gs beigās Zhu Xi, kurš bija viens no konfūcisma meistariem un Song valsts vecākajiem, sekoja Konfūcija idejām, skolojot mācekļus. Lai gan pats Konfūcijs izglītoja savus mācekļus, pamatojoties uz viņu individuālajām spējām un brīvu ideju apmaiņu starp skolotāju un skolēniem, Zhi Xi pievērsās sistemātiskas doktrīnas izveidošanai, lai ierobežotu valdīšanas pat sīkākos aspektus, kontrolējot cilvēku uzvedību. Kopš tā laika sabiedrībā valdīja dogmatiska, ierobežojoša konfūcisma interpretācija, kas valdniekiem palīdzēja ideoloģiski pārvaldīt tautu, nodrošinot kārtību. Vēlāk tika izveidota mācību programma , kura palika nemainīga vairākus gadu simtus, valdnieka eksāmeniem, kuri bija jākārto valsts dienestā strādājošajiem cilvēkiem. Tajā par pamatu bija obligāti jāizmanto “Astoņu daļu eseja”, kura bija vienīgā pieņemamā forma, kad jāraksta bija par Ķīnas kultūru un vēsturi, protams, bija arī jāpauž konfūcisma idejas . Šāda prakse noveda pie konservatīvisma, jo jaunās idejas tika atmestas. Tātad šī konfūcisma morāles un ētikas doktrīna bija iesakņojusies neskaitāmās paaudzēs.
Konfūcisma idejas par novecojušām tika uzskatītas 20.gs sākumā, jo tās nespēja mainīties līdz ar sabiedrības attīstību. Jaunās kultūras kustības intelektuāļi vainoja konfūcismu Ķīnas neveiksmēs, tādēļ 1905.gadā tika atcelta vecā eksāmenu sistēma, kas iezīmēja oficiālā konfūcisma beigas valsts ideoloģijā. Doktrīna tika aizstāta ar “Trīs tautas principu” vēlāk maoisma pieņemšanu, kad tika nodibināta Ķīnas Republika.
