Trešā nodaļa – „Runāt un klusēt” – atklāj cilvēku tieksmi sarunāties, bet tajā pašā laikā pauž valodas izmantošanu. Sarunājoties, lietotā valoda, vārdu izvēle un teikumu veidošana liekas pašsaprotama, jo saruna ir ikdienas sastāvdaļa. H. Ortega I Gasets uzskata, ka runa ir nodarbe, ar kuras palīdzību mums izdodas atklāt tuvākajam savas domas, bet es nepiekrītu šim apgalvojumam, jo ar runu mēs varam atklāt domas ne tikai tuvākajiem cilvēkiem, bet arī pilnīgiem svešiniekiem, ir nepieciešama tikai uzdrīkstēšanās. Tātad pirmējā valodas funkcija ir sarunas veidošana – saziņas līdzeklis. Uzsākot sarunu, cilvēks ne vienmēr to dara tāpēc, ka uzskata par iespējamu izteikt savas domas, tādēļ arī šim H. Ortegas I Gaseta apgalvojumam es nepiekrītu. Cilvēks var uzsākt sarunu savas iniciatīvas vadīts, bet tik pat labi sarunas uzsākšanas iemesls var būt ziņkārība, vēlme izzināt citu cilvēku viedokli. Tādēļ es uzskatu, ka valoda kalpo mūsu domu izteikšanai, un es nepiekrītu, ka šis apgalvojums ir bijis kļūdains. Protams, ka šim apgalvojumam ir arī liels mīnuss, – runājot vai rakstot, cilvēks daudz ko nespēj izteikt vārdiem, jo nav valodā piemērota apzīmējuma mūsu domu dziļumam, tādēļ tiek meklēta potence šo vārsmu precīzai attēlošanai.
Ieklausoties ceturtās nodaļas – „Mēs nerunājam nopietni” – atziņās, es izprotu valodas nozīmi, tās saistību ar zinātni un vispārpieņemto filozofiju. Mūsdienu zinātne nevarētu pastāvēt bez valodas, jo veidot zinātni nozīmē runāt, bet runāt var tikai tad, ja zina valodu. Zinātne ir cilvēka darbības nozare, kuras mērķis ir iegūt zināšanas, tātad zinātniekiem ir jāsarunājas, jāizmanto valoda saziņai. Tomēr pastāv problēma, kura ietekmē saziņu. Tā ir valoda, kurā notiek kontaktēšanās. Savā ziņā valodas laupa iespēju sazināties, tās mūs iedala nenoteiktās grupās, un ne jau tāpēc, ka tās ir atšķirīgas, bet gan tāpēc, ka tās balstās uz „dažādiem priekšstatiem, atšķirīgām domāšanas sistēmām un filozofijām”. Mūsdienu valodas liecina par anahronismu – novecojušu uzskatu vai parašu paušanu, jo valodnieki cīnās, lai pierādītu katras valodas nozīmi, pētītu tās vēsturi un uzbūvi, līdz beigās nonāk pie secinājuma, kurš mudina cilvēkus domāt par valodas vēsturisko izveidi, nevis to, ka valoda attīstās līdz ar laikmetu un cilvēkiem. Katrs savas valodas pratējs tajā iegulda kaut drusciņu savu zināšanu – attīsta un pilnveido ne tikai leksiku, bet arī, piemēram, sintaksi un morfoloģiju.
Visbeidzot pēdējā nodaļa „Spožums” – manā uztverē visspilgtāk atmiņā paliekošā H. Ortegas I Gaseta darba daļa. Autors apraksta kā visvieglāk un vispareizāk tulkot oriģināltekstu pamatojoties uz teologa Šleiermahera eseju. Tulkojot ir jāpievērš uzmanība, pirmkārt, tam kā autoru pietuvināt lasītāja valodai, un, otrkārt, tam kā lasītāju pietuvināt un iepazīstināt ar autora valodu. Ir jautājumi, kuri ir jāizprot, piemēram, patiesībā tulkošana nav oriģināla kopija, tas ir kas vairāk par burtiski mainītu teksta valodu, tulkošana ir māksla pasniegt esošo citādāk, saprotamāk un tik pat plūstošā valodā, kāda tā ir oriģinālam. Es piekrītu H. Ortegas I Gaseta sacītajam, ka cilvēkam ir jāzina, lasot tulkotu darbu, ka viņa priekšā nestājas no literārā viedokļa pievilcīga un saistoša grāmata, bet gan smags un ne tik viegli uztverams piemērojums. Lasītājs nekāda ziņā nedrīkst vainot tulku gadījumos, kad nav skaidrs un viegli izprotams, piemēram, kādas tulkotas grāmatas saturs, tikai tādēļ, ka valoda ir smagnēja un grūta. Lasītājam ir jāizprot tulkošanas spožums un nabadzība, tas, ka tulkot ir tāpat kā gleznot tikai ar vārdiem un valodu. Cilvēki reizēm piemirst to, cik nozīmīga vieta viņu dzīvē ir tulkotam darbam. Katru dienu izvērtējot plašsaziņas līdzekļus, piemēram, internetu, televīziju vai radio ir jāsaprot, ka bez tulkošanas dzīve un ikdiena būtu tukša, jo tulkots mūsdienās tiek gandrīz katrs vārds, ir tik reti sastopami oriģināli. Ir svarīgi pārzināt savu valodu, jo tas ir pats tulkošanas pamats. H. Ortega I Gasets savā darbā pauda, manuprāt, burvīgu un patiesu atziņu: „Mēs pašos pamatos nesapratīsim to pārsteidzošo parādību, kas ir valoda, ja vispirms neatzīsim, ka runa pirmām kārtām sastāv no noklusējumiem.” Manuprāt, visa šī darba galvenā pamatdoma ir tas, ka lai cik arī atšķirīgi cilvēki nebūtu visā pasaulē, lai cik valodu nezinātu cilvēks, ir svarīgi tas, ka katra valoda ir īpašs izlīdzinājums starp konstatējumu un noklusējumu, jo domu var paust ne tikai izsakot to skaļi savam sarunu biedram, bet arī izveidojot monologu savā galvā, atklājot šo domu pašam sev.
