Valodai cilvēka dzīvē ir izšķirošā un galvenā nozīme, jo caur valodu bērns mācās pasaules izziņu, aptver realitāti. Ar valodas palīdzību mēs spējam komunikēties, mēs to izmantojam savā domāšanas procesā, mēs ar to izpaužam savas idejas, tā mums palīdz izzināt pasauli un veidot kultūru, tādēļ grūti iedomāties, kā pasauli izzina kurlmēmie. “Valoda ir esamība, saprašanas līmenī nekādas citas esamības nav,” apgalvo H.G. Gadamers. Man rodas jautājums – vai kurlmēmie nav esoši? Vai viņi nesaprot? Viņu domas nevar rasties uz valodas materiāla pamata. Vai tas nenozīmē, ka kurlmēmo domas ir “kailas”? Droši vien, nē, jo viņu domas taču no kaut kā rodas un kaut kā pastāv. Tās veidojas uz to tēlu, uztvērumu un priekšstatu pamata, kuri viņiem ikdienas dzīvē izveidojas, pateicoties redzes, taustes, garšas un ožas sajūtām.
Svarīgākā valodas loma, tātad, ir būt par cilvēku savstarpējās sazināšanās, domu apmaiņas un saprašanās līdzekli. Sazinādamies savā starpā ar valodas palīdzību, cilvēki apmainās domām, lai sarunu rezultātā panāktu savstarpēju saprašanos. Saprašanās iespējama vienas valodas runātāju starpā, bet nav iespējama, ja cilvēki neprot vienu un to pašu valodu, jo “valoda ir vidus, kur īstenojas partneru saprašanās un [tiek iegūta] vienprātība par lietu,” saka H.G. Gadamers. Tātad šo “vienprātību” nevar realizēt dažādu nāciju pārstāvji, neprotot viens otra valodu. Protams, pastāv arī iespēja apgūt valodu internetā, piemēram, izmantojot Mirtego online valodu skolu (https://mirtego.lv/). Bet vai ir iespējams patiesi saprasties dažādu nāciju pārstāvjiem, izmantojot tulka palīdzību? No H.G. Gadamera skaidrojuma izriet, ka “saprašanās norisinās nevis starp sarunas partneriem, bet gan starp tulkiem, kas patiešām spēj satikties kopīgā saprašanās telpā”. No tā izriet, ka divi dažādu nāciju pārstāvji, kas neprot viens otra valodu, spēj tikai klausīties un uztvert, bet ne saprast. Bet vai šī saprašanās ir līdzvērtīga arī pašu tulku starpā, ja, piemēram, vienam no viņiem abu “saprašanās” valoda ir mātes valoda? Ir taču iespējams, ka tulks, kam šī valoda nav mātes valoda, nespēj tik pilnīgi veikt šo “saprašanos”. “Saprast to, ko cits saka, nozīmē saprašanos valodā, nevis pārcelšanos citā un viņa pārdzīvojumu atklāšanu,” saka H.G. Gadamers.
Manā izpratnē tas nozīmē, ka cilvēks otru var saprast tikai un vienīgi valodas līmenī. Bet vai tiešām nav iespējams saprasties arī caur jēdzieniem un idejām, kas izsaka kopīgu pieredzi un ar to saistītās sajūtas, vai tieši otrādi – rada jaunu pieredzi teksta (vārdu) uztvērējam? Es otru cilvēku, protams, saprotu ar vārdu un valodas palīdzību, bet tas nenozīmē, ka nespēju varbūt dziļāk nokļūt pie teksta autora, jau salīdzinot kopīgos pārdzīvojumus, pieredzi. Piemēram, kāda tad īsti būtu daiļliteratūras (īpaši jau dzejas), glezniecības, kustību mākslas u.tml. uztvere un saprašana? Vai arī šajās kategorijās notiek saprašanās tikai valodas līmenī? Vai tomēr mēs varam atklāt darba autora pārdzīvojumus arī, piemēram, tīri vizuāli vai ideju līmenī? Man šķiet, ka tomēr varam; ka saprašanās var notikt arī ārpus valodas, jo tulks tomēr nav nepieciešams, lai izskaidrotu baleta izrādi, gleznu u.tml. Protams, domas un idejas mūsos rodas ar valodas palīdzību, bet tās var rasties arī līdzīgi kā kurlmēmajiem – uz to tēlu, uztvērumu un priekšstatu pamata, kuri viņiem ikdienas dzīvē izveidojas, pateicoties redzes, taustes, garšas un ožas sajūtām. Tādējādi izriet, ka saprašanās patiešām var notikt arī ārpus tīri valodiskajam līmenim.
