Kas man rūp? Man, protams, rūp manas ģimenes un labāko draugu labklājība un laime, man rūp mana labklājība, izglītība un veselība, bet es labprāt rūpējos arī par apkārtējo cilvēku labklājību, un, kamēr pati īpašu uzmanību nepievēršu tieši savām likstām, vairāk uzmanības cenšos pievērst apkārtējiem, tāpēc dalīšos savās pārdomās par globālu problēmu, kam vajadzētu pievērst visas sabiedrības uzmanību – par attieksmi pret atšķirīgo.
Pasaule ir liela, plaša un sena, tāpēc uz tās dzīvo tik daudz atšķirīgu cilvēku, kuriem ir atšķirīgi uzskati, kultūra, paražas. Šīs atšķirības ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki nevar saprasties, ķīvējas, pat karo. Tieši tāpēc es uzskatu, ka sabiedrības noraidošā attieksme pret atšķirīgo ir globāla problēma, kura jārisina.
Pirmkārt, nesaprotas cilvēki, kuri pārstāv dažādas rases. Piemēri nav tālu jāmeklē: var minēt tos gadījumus Latvijā, kad cilvēki izrādījuši necieņu, verbāli un pat fiziski ietekmējuši Latvijas sabiedrībā integrējošos somāliešu bēgļus vai citus ekvatoriālās rases pārstāvjus. Pēc manām domām, sen jau garām verdzības un nacisma laiki, kad baltie vai kādas īpašas rases pārstāvji uzskatīja sevi par pārākiem. Dažās jomās tieši eiropeīdās rases pārstāvji atpaliek, piemēram, mongoloīdi ir tie, kuri ir pārāki tehnoloģiju jomā, savukārt ekvatoriālās rases pārstāvji ir fiziski spēcīgāki.
Otrkārt, nesaprotas cilvēki, kuri pārstāv atšķirīgas nācijas. Nacionālās sadursmes ir radījušas ne vienu vien konfliktsituāciju Latvijā latviešu – krievu (minoritāšu) savstarpējo attiecību un attieksmes dēļ. Nemitīgie pūliņi vienoties par robežām un robežlīgumu, strīdi un piketi pret latviešu valodas kā valsts valodas statusu izglītības iestādēs, nacionālistiski noskaņotu personu izraisīti kautiņi uz ielām un klubos ir tēmas, par kurām katru dienu raksta un ziņo laikraksti un televīzijas raidījumi. Neskatoties uz to, ka aiz muguras Pasaules kari un okupācijas laiks, daudzi šeit dzīvojošie cilvēki nevar samierināties ar domu, ka jāaizmirst pagātne un jādzīvo šodienai un rītdienai.
Tāpat nesaprotas atšķirīgu reliģiju pārstāvji, piemēram, kristieši un musulmaņi. Neapšaubāms piemērs, kas raksturo nesaprašanos starp atšķirīgo, kaut atšķirība ir niecīga, ir attiecības starp šiītiem un sunnītiem, lai gan tie abi ir musulmanisma paveidi. Šīs nesaprašanās dēļ cilvēki karo un reliģijas vārdā slepkavo cits citu, pat mierīgos civiliedzīvotājus un – kas visļaunākais – bērnus.
Par to, ka cilvēki nepieņem atšķirīgo, liecina arī attieksme pret seksuālajām minoritātēm, praida gājieniem un laulībām homoseksuāli orientētu cilvēku starpā. Es gan nevaru apgalvot, ka es to pilnībā atbalstu, taču uzskatu, ka šādās situācijās nekādā gadījumā nav pieņemami apvainot cilvēkus tikai tāpēc vien, ka viņu uzskati un pārliecība ir atšķirīgi no sabiedrībā vispārpieņemtajām normām. Nevienu nevar uzskatīt par vainīgu sabiedrībā pieņemto normu pārkāpšanā, ja šī cilvēka rīcība neapdraud citu sabiedrības locekļu dzīvību, drošību un veselību.
